Clicks9
jamacor

Lai visi cilvēki tiktu izpestīti

256

Kristīgais aicinājums, šis Kunga personiskais uzaicinājums mums liek identificēties ar Viņu. Taču neaizmirsīsim, ka Jēzus nāca pasaulē, lai atpestītu visus cilvēkus, jo Viņš “grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti.” (1 Tim 2, 4) Kristum rūp ikviena dvēsele. Par ikkatru no tām Viņš ir samaksājis ar savām Asinīm. (sal. 1 Pēt 1, 18-19)

Domājot par to, es atminējos sarunu starp Mācītāju un apustuļiem brīdi pirms maizes pavairošanas brīnuma. Mūsu Kungs, pacēlis acis, jautā Filipam: “Kur pirksim maizi, lai tie paēstu?” ( 6, 5) Ātri pārliekot prātā rēķinus Filips atbild: “Par divi simts denārijiem nepietiek tiem maizes, lai katrs nedaudz saņemtu.” ( 6, 7) Viņiem nepietiek naudas, tādēļ jāķeras pie visai pieticīga risinājuma. “Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, sacīja Viņam: šeit ir viens zēns, kam piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem?” ( 6, 8-9)

257

Raugs un mīkla

Mēs gribam sekot Kungam, vēlamies izplatīt Viņa Vārdu. Taču cilvēciski runājot, ir tikai loģiski, ja mūsos rodas jautājums: “Kas gan mēs esam pret tik daudziem?” Pat ja kristiešu skaits mērāms miljonos, kas tas ir salīdzinājumā ar visas pasaules iedzīvotājiem? Tieši tādēļ mums jāapzinās sevi kā mazu rauga gabaliņu, kura tomēr ir pietiekami, lai darītu labu visai cilvēcei un to pārveidotu, kā to atgādina apustulis: “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.” (1 Kor 5, 6) Mums jāiemācas būt par šo raugu, kas spējīgs mainīt un pārveidot daudz cilvēku.

Vai raugs būtu ar ko labāks par mīklu? Nē. Taču tas ir nepieciešams, lai mīkla uzrūgtu un kļūtu par veselīgu un baudāmu ēdienu.

Padomājiet, kaut vai tikai lielos vilcienos, par to, cik lietderīgs ir raugs — tas kalpo, lai pagatavotu maizi, šo vienkāršo ēdienu, kas pieejams ikvienam. Daudzviet (varbūt jums ir gadījies būt tur klāt) maizes cepšana ir īsts rituāls, kam noslēdzoties tiek iegūts brīnišķīgs, gards un acīm tīkams produkts.

Tiek izvēlēti labi milti, ja iespējams — augstākā labuma. Mīkla kopā ar raugu tiek mīcīta abrā — tas ir darbs, kas prasa pacietību un laiku. Pēc tam tai jāļauj nostāvēties — tas nepieciešams, lai raugs paveiktu savu darbu un mīkla uzrūgtu.

Tikmēr krāsnī, uzmundrinoši sprakšķot malkas pagalēm, kuras uguns, un vēlāk mīkla krāsns karstumā top par mīkstu, porainu un barojošu maizes klaipiņu. Tas nevarētu notikt, ja iepriekš mīklai netiktu pievienots raugs, kas, lai arī tā ir pavisam nedaudz un tas mīklā izšķīst, sajaucoties ar citām sastāvdaļām, labi un nemanāmi paveic savu darbu.

258

Ja pārdomāsim svētā Pāvila vārdus korintiešiem, aplūkojot tos pārdabiskā gaismā, mēs sapratīsim, ka mūsu dzīves vienīgā patiesā jēga ir strādāt citu labā. Rīkoties citādāk būtu savtīgi. Ikviens no mums ir neatkārtojams. Tēvs ir radījis mūs katru atsevišķi, izdalotmūsu — savu bērnu —starpā dažādus labumus. Šos talantus, labās īpašības un spējas mums jāliek lietā, lai kalpotu saviem līdzcilvēkiem, izmantojot mums Dieva dotās dāvanas kā instrumentus, lai palīdzētu citiem iepazīt Kristu.

Nedomājiet, ka ilgas pēc dvēseļu pestīšanas ir it kā rotājums, ar ko mums izskaistināt savu kristieša vārdu. Ja raugs neraudzē, tas sapūst. Vai nu tas izšķīst, dodot labumu un uzraudzējot mīklu, vai arī aiziet bojā, netiekot izmantots un kļūstot par pieminekli paša nelietderīgumam un egoismam. Ja palīdzam citiem cilvēkiem iepazīt Dievu, mēs ar to neizdarām Kungam nekādu pakalpojumu — “jo kad es sludinu Evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9, 16)

259

Zveja

“Es sūtīšu daudz zvejnieku, saka tas Kungs, tie tos ķers kā zivis.” (Jer 16, 16) Šādi — kā zveju —Dievs skaidro lielo darbu, kas mums uzticēts. Gan literatūrā, gan arī ikdienišķās sarunās mūsu šīs pasaules dzīve nereti tiek salīdzināta ar jūru, un šajā salīdzinājumā ir daudz patiesības. Arī cilvēka dzīvē tāpat kā jūrā ir gan miera, gan vētru periodi, brīži, kad pūš viegla vēsmiņa un brīži, kad plosās brāzmaini vēji. Tik bieži cilvēki kuģo bīstamos ūdeņos, cīnās ar milzu viļņiem un piedzīvo vētras. Iespējams, šo braucienu pat pavada troksnis — viņi izliekas esam priecīgi un skaļi, taču tie ir māksloti smiekli, aiz kuriem tiek slēpta vilšanās un sarūgtinājums par dzīvi, kurā trūkst mīlestības un sapratnes. Kā plēsīgas zivis cilvēki aprij viens otru.

Dieva bērnu uzdevums ir, cienot citu brīvo gribu, — palīdzēt visiem cilvēkiem iekļūt Kunga tīklā, lai dzīvotu mīlestībā. Ja esam kristieši, mums jākļūst par tādiem zvejniekiem, kādus apraksta pravietis Jeremija, un par kādiem vairākkārt runā arī Jēzus Kristus, sakot Pēterim un Andrejam: “Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mt 4, 19)

260

Dosimies šajā dievišķajā zvejā kopā ar Kristu. “Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu.” (Lk 5, 1) Tāpat kā mūsu laikos! Vai neredzat, ka cilvēki alkst dzirdēt Dieva vēsti, lai arī ārēji to neizrāda? Iespējams, ir tādi, kas vienkārši aizmirsuši Kristus mācību, citi, ne savas vainas pēc, —to nekad nav dzirdējuši un domā, ka reliģija ir kaut kas svešs un nesaprotams. Taču varat būt droši, ka vienmēr pienāk brīdis, kad cilvēka dvēsele vairs nevar tā turpināt, kad ar ierasto lietu skaidrojumu tai vairs nepietiek un viltus praviešu meli to vairs neapmierina. Un lai arī šajā brīdī pats cilvēks to vēl neatzīst, viņš alkst remdēt savu garīgo izsalkumu, rodot atbildes uz dvēseli tirdošajiem jautājumiem, Kunga mācībā.

Ieklausīsimies svētā Lūkasa stāstījumā: “Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš sēžot laivā, mācīja ļaudis.” (Lk 5, 2-3) Beidzis savu mācību, Viņš sacīja Sīmanim: “Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!” (Lk 5, 4) Patiesībā tas ir Kristus, kurš vada laivu. Viņš pats sagatavo to darbam; tāpēc Viņš ir nācis pasaulē — rūpēties, lai Viņa brāļi atrastu ceļu uz Debesu godību un Tēva mīlestību. Kristīgais apustulāts nav mūsu izgudrojums. Mēs cilvēki ar savu neveiklību un ticības trūkumu to drīzāk nereti apgrūtinām.

261

“Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām.” (Lk 5, 5) Pētera atbilde šķiet prātīga. Nakts stundas bija viņu ierastais zvejas laiks, taču šajā reizē tas nebija vainagojies ar lomu. Kāds gan pamats domāt, ka dienas laikā viņiem veiksies labāk? Neraugoties uz to, Pēteris tic: “tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.” (Lk 5, 5) Viņš nolemj rīkoties pēc Kristus padoma — strādāt, paļaujoties uz Kunga vārdu. Kas notika tālāk? “Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima.” (Lk 5, 6-7)

Toreiz, izbraucot jūrā ar saviem mācekļiem, Jēzus nedomāja tikai par šo lomu. Tādēļ, kad Pēteris nokrīt pie Viņa kājām un pazemīgi atzīstas: “Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!”, Kristus viņam atbild: “Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.” (Lk 5, 8, 10) Un arī šajā jaunajā darbā netrūks dievišķās palīdzības. Par spīti apustuļu personiskajiem trūkumiem un vājībām caur viņiem tiks veikti lieli brīnumi.

262

Brīnumi atkārtosies

Atļaujos apgalvot, ka arī mūs — ja vien ik dienas cīnīsimies, lai kļūtu svēti katrs atbilstoši savam stāvoklim pasaulē, strādājot savā profesijā un dzīvojot savu ikdienas dzīvi — Kungs darīs par instrumentiem, kas — ja tas būs vajadzīgs — spēs veikt pat vislielākos brīnumus. Mēs atdosim acu gaismu aklajiem. Kurš gan nezina kādu gadījumu, kad kāds gandrīz no dzimšanas aklais atgūst redzi un saņem visu Kristus gaismas spožumu? Un kāds cits, kas bija kurls un atkal cits — mēms: nevienu vārdu viņi nespēja uzklausīt, nedz izteikt kā Dieva bērni... Nu viņu apziņa ir šķīstīta un viņi klausās un runā kā cilvēki — ne vairs kā dzīvnieki. In nomine Jesu! — Jēzus vārdā Viņa apustuļi dod no mātes miesām tizlajam spēju staigāt: “Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā!” (Apd 3, 6) Tāpat notiks arī ar šo citu, kurš zina savus pienākumums, taču sava kūtruma dēļ tos nepilda — Kunga vārdā, surge et ambula — “celies un staigā!”

Vēl kāds cits, kas šķita kā miris — jau sācis trūdēt un smakot — , ir sadzirdējis Dieva balsi gluži kā tas notika ar Nainas atraitnes dēlu: “Jaunekli, es tev saku: celies augšām!” (Lk 7, 14) Mēs paveiksim tādus pašus brīnumus kā Kristus, tādus pašus brīnumus kā Viņa mācekļi. Varbūt arī tevī, arī manī ir noticis šāds brīnums. Iespējams, arī mēs bijām akli vai kurli, vai kropli vai arī no mums jau nāca nāves smaka, bet Kunga vārds izrāva mūs no mūsu nožēlojamā stāvokļa. Ja mīlēsim Kristu, ja Viņam patiesi sekosim, nemeklējot sevi, bet meklējot tikai Viņu, mēs spēsim par velti saņemto, par velti dot tālāk arī citiem.

263

Aizvien esmu sludinājis par šo pārdabisko un reizē arī cilvēcisko iespēju, ko mūsu Debesu Tēvs ir ielicis savu bērnu rokās, — mēs varam piedalīties Kristus īstenotajā atpestīšanā. Esmu bezgala priecīgs par to lasīt jau Baznīcas tēvu rakstītajā. Lūk, svētais Gregors Lielais skaidro: “kristieši iznīcina čūskas, kad viņi cenšas izravēt no savu tuvāko sirds ļaunumu, aicinot viņus darīt labu... Kristieši uzliek rokas slimniekiem, lai tos dziedinātu, kad, redzot, ka tuvākais sāk pagurt un vilcinās darīt labu, tie visādi steidzas viņam palīgā, stiprinot viņu ar savu piemēru. Šie brīnumi ir vēl lielāki, jo tie notiek garīgajā laukā, dāvājot dzīvību dvēselēm, ne — miesai. Arī jūs, ja vien nepametīsiet novārtā garīgo cīņu, ar Dieva palīdzību varēsiet darīt šādus brīnumus.” (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 29, 4 (PL 76, 1215—1216))

Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti. Tas ir aicinājums un arī atbildība, kas gulstas uz ikviena pleciem. Baznīca nav vieta, kur patverties saujiņai izredzēto. “Vai tad varenā Baznīca ir tikai mazs zemes pleķītis? Baznīca — tā ir visa pasaule.” (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 26 (PL 36, 177)) Tā rakstīja svētais Augustīns, piemetinot: “lai arī kur tu ietu, visur ir Kristus. Tu esi ieguvis mantojumu, kas sniedzas līdz pat zemes robežām; nāc un valdi pār to kopā ar Mani.” (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 30 (PL 36, 180)) Vai atceraties, kas notika ar zvejas tīkliem pēc tam, kad Sīmanis un Andrejs paklausīja Kunga aicinājumam? Tie bija pārpildīti ar zivīm. Dievs dedzīgi vēlas, lai Viņa nams būtu pilns. (sal. Lk 14, 23) Viņš ir Tēvs un Viņam patīk, ka Viņa bērni pulcējas ap Viņu.

264

Apustulāts ikdienas dzīvē

Atcerēsimies tagad kādu citu zvejas reizi — jau pēc Jēzus Kristus ciešanām un nāves. Pēteris ir trīs reizes noliedzis Mācītāju, un kad gaiļa dziesma atgādina viņam par Kunga brīdinājumu, viņš, sāpju pārņemts, pazemīgi raud par savu neuzticību un no sirds lūdz piedošanu. Tagad, nožēlas pilns gaidot piepildāmies Kunga augšāmcelšanās solījumu, Pēteris turpina savas ikdienas gaitas un dodas zvejā. “Cilvēki bieži brīnās, ka Pēteris un Zebedeja dēli atgriezās pie savas iepriekšējās nodarbošanās, ko bija pametuši pēc tam, kad saņēma Kunga aicinājumu. Patiešām viņi pelnīja iztiku kā zvejnieki, kad kādu dienu Kungs viņiem sacīja: “Sekojiet man un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tiem, kurus pārsteidz šāda apustuļu rīcība, jāsaka, ka viņiem nebija liegts darīt savu darbu, kas ir godīga nodarbe, uz ko viņiem bija tiesības.” (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 122, 2 (PL 35, 1959))

Apustulāts — šīs rūpes par tuvāko, kas deg ikviena kristieša sirdī, — nav nekas svešs vai nesavienojams ar mūsu ikdienas nodarbēm, bet gan saplūst ar tām, padarot darbu par personīgas tikšanās vietu ar Kristu. Mēģinot sasniegt kopīgus mērķus un strādājot plecu pie pleca ar saviem kolēģiem, draugiem vai radiniekiem, mēs varam viņiem palīdzēt nonākt pie Kristus, kurš viņus gaida ezera krastā. Pirms kļūt par apustuli, tev jākļūst par zvejnieku. Un arī esot apustulim, tev jāturpina būt zvejniekam. Tas pats darbs — agrāk un tagad.

265

Kas tad mainās? Tas, ka dvēselei, kopš viņā tāpat kā Pētera laivā tagad ir Kristus, paveras daudz plašāki horizonti, stiprāka ir apņēmība kalpot un neapslāpējama ir vēlēšanās it visām radībām stāstīt par magnalia Dei (Apd 2, 11) — “Dieva lielajiem darbiem”, ko Kungs dara, ja vien Viņam to ļaujam. Šeit es gribētu teikt, ka priestera amats, ja tā to var nosaukt, ir dievišķs un sabiedrisks kalpojums, kas ir tik prasīgs pret tā veicēju, ka ietver sevī itin visu, ko viņš dara. Līdz pat tādam mēram, ka, ja ir kāds priesteris, kuram paliek brīvs laiks, ko veltīt citām — ar kalpojumu nesaistītām nodarbēm —, viņš var būt drošs, ka nepilda savus priestera pienākumus pilnīgi.

“Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem. Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva. Bet rītausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus.” ( 21, 2-4)

Viņš ir turpat līdzās saviem apustuļiem, blakus dvēselēm, kas atdevušas sevi Viņam, tomēr viņi Jēzu nepazīst. Cik gan daudz reižu Kristus ir ne vien blakus mums, bet pat mūsos, turpretim mēs dzīvojam tik piezemēti un pasaulīgi, ka Viņu nemaz nemanām. Kristus ir līdzās, bet nesaņem no saviem bērniem nevienu siltu skatienu, nevienu mīlošu vārdu, nevienu sirsnīgu mīlestības apliecinājumu.

266

“Mācekļi”, raksta svētais Jānis “nepazina, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams?” ( 21, 4-5) Šī tik vienkāršā un sirsnīgā aina, veids, kā Kristus uzrunā savus mācekļus, mani piepilda ar neizsakāmu prieku! To saka Jēzus — Dievs — Viņš, kuram jau ir pēc augšāmcelšanās apskaidrota miesa! “Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ.” ( 21, 6) Tagad apustuļi saprot. Viņi atceras, ka Mācītājs bija teicis: “Jūs būsiet cilvēku zvejnieki — apustuļi.” Viņi saprot, ka nekas nav neiespējams, jo tas ir pats Kristus, kurš vada viņu zvejas laivu.

“Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs!” ( 21, 7) Mīlestība ļauj Jānim pazīt Jēzu jau no iztālēm. Mīlestība ir tā, kas palīdz mums pamanīt vissmalkākās nianses. Šis apustulis, kurš bija vēl tikai pusaugu zēns, mīlēja Kristu ar visu savas nevainīgās sirds šķīstību un maigumu, un savas patiesās pieķeršanās vadīts, iesaucās: Tas ir Kungs!

“Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā.” ( 21, 7) Pēteris — tā ir ticība. Viņš brīnišķīgas izlēmības pilns metas ūdenī. Cik tālu tiktu mēs, ja vien mums būtu Jāņa mīlestība un Pētera ticība?

267

Dvēseles pieder Dievam

“Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu).” ( 21, 8) Un tūlīt pat viņi noliek zivis pie Kunga kājām, jo tās pieder Viņam. Arī mums ir jāiemācās, ka dvēseles pieder Dievam un neviens šajā pasaulē nav tiesīgs piesavināties to, kas ir Kunga, un Baznīcas apustulāts — tā vēstījums un pestījošā realitāte — nebalstās vis cilvēku nopelnos, bet gan Dieva žēlastībā.

“Vai tu mani mīli?”, trīs reizes Jēzus vaicā Pēterim, tādējādi it kā ļaujot apustulim atlīdzināt par savu trīskāršo noliegumu. Guvis rūgto mācību par paša nelietīgumu, Pēteris, apzinoties savu vājumu, labi zina, ka skaļi un pārsteidzīgi solījumi nav nekā vērti, tādēļ visu ieliek Kristus rokās. “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu! (..) Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu!” ( 21, 15-17) Un kāda ir Kristus atbilde? “Gani manus jērus!” (, 21, 15-17) “Manus” nevis “tavus” vai “jūsu”! Jo Viņš ir radījis cilvēku, Viņš ir to atpestījis, Viņš ar savām asinīm — vēlos to atkārtot — ir atpircis ikvienu dvēseli!

Kad 5.gs. donātisti rīkoja uzbrukumus katoļiem, viņi vērsās pret Hiponas bīskapu Augustīnu, sakot, ka viņš nedrīkst sludināt patiesību, jo bijis liels grēcinieks. Svētais Augustīns saviem ticības brāļiem ieteica uz to atbildēt šādi: “Augustīns ir Katoļu Baznīcas bīskaps. Viņš nes savu grēku nastu, par ko tam nāksies atbildēt Dieva priekšā. Es viņu iepazinu kā labu cilvēku. Ja viņš ir ļauns, viņš pats to zina; bet, ja viņš ir labs, tomēr ne jau uz viņu es lieku savu cerību, jo pirmais, ko iemācījos Katoļu Baznīcā, ir nelikt savu cerību uz cilvēkiem.” (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 36, 3, 20 (PL 36, 395))

Tas nav mūsu apustulāts, ko veicam. Mēs darām to, ko vēlas Dievs, un ko Viņš mums ir pavēlējis, sakot: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16, 15) Mēs esam Kristus apustuļi; kļūdas, ko pieļaujam šajā ceļā, ir mūsu pašu, bet apustulāta augļi —Viņa.

268

Drosme runāt par Dievu

Kā mums veikt apustulātu? Pirmām kārtām ar savu piemēru, dzīvojot saskaņā ar Tēva gribu, kā to mums ar savu dzīvi un sludināšanu mācīja Jēzus Kristus. Īsta ticība nepieļauj, ka darbi runā pretī vārdiem. Izmeklēsim sirdsapziņu, pārdomājot savu rīcību, lai redzētu, cik patiesa ir mūsu ticība. Mēs neesam no tiesas ticīgi, ja necenšamies savā dzīvē īstenot to, ko ar vārdiem apliecinām esam par savu ticību.

269

Šis ir piemērots brīdis atcerēties kādu epizodi, kas ļoti spilgti atklāj pirmo kristiešu brīnišķīgo apustuliskā gara dedzību. Nebija pagājis pat ne ceturtdaļgadsimts kopš Jēzus Uzkāpšanas Debesīs, bet daudzās pilsētās un ciemos jau bija izplatījusies Viņa slava. Efezā ieradās kāds vīrs vārdā Apolls — “labs Rakstu pazinējs un daiļrunīgs. Viņš bija mācīts Kunga ceļā un dedzīgs garā, runāja un cītīgi mācīja to, kas attiecas uz Jēzu, pats pazīdams tikai Jāņa kristību.” (Apd 18, 24-25) Šī vīra prātā jau bija atmirdzējusi Kristus gaismas atblāzma: viņš bija dzirdējis runājam par Jēzu un stāstīja par Kungu arī citiem. Tomēr, lai iemantotu ticības pilnību un līdz galam iemīlētu Jēzu, viņam mazliet vēl pietrūka. Apollu dzirdēja kāds kristiešu pāris — Akvils un Priskilla. Viņi nepalika pasīvi un vienaldzīgi, domājot: šis jau zina diezgan, kamdēļ gan mums viņam vēl ko mācīt? Tā kā Akvils un Priskilla bija dvēseles, kurās mājoja patiesas apustuliskās rūpes, viņi “paņēma viņu pie sevis un vēl rūpīgāk paskaidroja viņam Kunga ceļu.” (Apd 18, 26)

270

Apbrīnojama ir arī svētā Pāvila rīcība. Pat būdams gūstā Kristus mācības sludināšanas dēļ, viņš nelaiž garām nevienu izdevību, lai sludinātu Evaņģēliju. Nešaubīdamies Pāvils dod savu liecību Fēstam un Agripam: “Dieva palīdzības sargāts, es stāvu līdz šai dienai kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesacīdams, kā vien to, ko pravieši un Mozus runājuši par to, kas notiks. Ka Kristum jācieš, ka Viņš primais no miroņiem augšāmcelsies, lai sludinātu gaismu savai tautai un pagāniem.” (Apd 26, 22-23)

Apustulis neklusē, viņš neslēpj savu ticību, nedz arī noliedz apustulisko sludināšanu, kas bija izraisījusi naidu viņa vajātājos — Pāvils turpina sludināt pestīšanu visām tautām. Ar apbrīnojamu drosmi viņš stājas pretī Agripam: “Vai tu tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.” (Apd 26, 27) Agripa viņam atbildēja: “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristīgo. Un Pāvils sacīja: Lai Dievs dod, ka ne tikai gandrīz, bet pilnīgi nevien tu, bet arī visi, kas dzird, šodien kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.” (Apd 26, 28-29)

271

No kurienes svētajam Pāvilam bija tāds spēks? Omnia possum in eo qui me confortat! (Flp 4, 13) —“Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.” Es varu visu, jo vienīgi Dievs ir Tas, kurš man dod ticību, cerību un mīlestību. Man tiešām grūti noticēt, ka apustuliskajam darbam, kas nebalstās un nav sakņots lūgšanas dzīvē un nepārtrauktā sarunā ar Kungu, var piemist patiess pārdabisks spēks. Mums jāuztur nepārtraukta saruna ar Dievu esot darbā (jā gan!), mājās un uz ielas — visās grūtībās un lielākos vai mazākos pārbaudījumos, ar ko dienas gaitā nākas saskarties. Tieši tur un nekur citur. Bet vienmēr ar sirdi, kas pacelta pie Dieva. Tad mūsu vārdi un darbi, pat mūsu trūkumi — viss kļūs par Kristus labo smaržu (sal. 2 Kor 2, 15), ko apkārtējie uzreiz pamanīs, sakot: lūk, tas ir īsts kristietis.

272

Ja tu padotos kārdinājumam jautāt, kurš gan tevi dzen to visu darīt, atbilde būtu: to tev liek darīt — to tev lūdz pats Kristus. “Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļavā!” (Mt 9, 37-38) Neej vieglāko ceļu, sakot: “Es tam nederu, ir citi — labāki par mani, tas nav domāts man.” Nē, citu nav un šādi atrunāties varētu jebkurš. Kristus ar savu lūgumu vēršas pie ikviena kristieša un neviens — ne sava vecuma, ne veselības, nedz arī darba dēļ — nav no tā nav atbrīvots. Šeit neder nekādas atrunas. Vai nu mēs darīsim apustulisko darbu un tas nesīs augļus, vai nu mūsu ticība izrādīsies neauglīga.

273

Turklāt, kurš ir teicis, ka, lai runātu par Kristu un izplatītu Viņa mācību, ir jādara kas īpašs vai neparasts? Dzīvo savu ikdienas dzīvi, strādā, cenšoties godprātīgi pildīt savus pienākumus, labi veikt savu darbu paša izvēlētajā profesijā vai amatā, pilnveidojoties un ar katru dienu strādājot aizvien labāk. Esi uzticams, saprotošs pret citiem un prasīgs pret sevi. Esi pašaizliedzīgs un priecīgs. Tas tad arī būs tavs apustulāts. Un, lai arī tu pats nesapratīsi kādēļ (jo labi apzinies savus trūkumus un vājības), apkārtējie cilvēki tevi meklēs, un vienkāršā, dabiskā sarunā atceļā no darba, ģimenes saietā, autobusā, pastaigā — jebkurā vietā —, jūs varēsiet pārrunāt jautājumus, kas mājo ikviena cilvēka dvēselē, lai arī daži nevēlas to atzīt un tajos ieklausīties. Tiklīdz viņi patiesi sāks meklēt Dievu, viņi tos sapratīs labāk.

Lūdz Vissvētākajai Jaunavai Marijai, Regina apostolorum — Apustuļu karalienei, lai viņa tev palīdz reizi par visām reizēm izšķirties dalīt ar Kristu Viņa sirds ilgas sēt Dieva vārdu un zvejot dvēseles. Vari būt drošs, ka, ja vien sāksi darbu, drīz tāpat kā Galilejas zvejnieki, arī tu redzēsi savu laivu pilnu ar zivīm, bet krastā Jēzu — gaidām tevi ar lomu, kas patiesībā pieder Viņam.
lv.escrivaworks.org/…amigos_de_dios-capitulo-14.htm