Francisks: vēl viena atvainošanās sava pontifikāta labā?
Homīlija parādīja skaidru domas līniju, cildināmu retumu bīskapu homiliju starpā.
Francisks novēro, ka baznīca sāka lūgt, kad Hērods arestēja Pēteri: “Neviens ļaunprātīgi neizmantoja Hērodu - un mēs esam tik pieraduši ļaunprātīgi izmantot tos, kuri ir atbildīgi”.
No tā viņš secina, ka kristiešiem ir “bezjēdzīgi” sūdzēties. Savukārt, ņemot vērā kontekstu, viņš pāriet no Hēroda uz Pēteri: "Bija iemesls kritizēt Pēteri, bet neviens viņu nekritizēja."
Viņš skaidro: “Ja Pēteris būtu bijis uzmanīgāks, mēs nebūtu šajā situācijā.”
Franciska homīlija kļūst par atvainošanos savam pontifikātam: “Viņi nerunāja par Pēteri aiz muguras; viņi runāja ar Dievu. ”
Tāpēc Francisks vēlas “aizsargāt mūsu vienotību” ar lūgšanu “Lūgsimies par tiem, kas pārvalda!” - radot iespaidu, ka ticīgajiem principā vajadzētu apklust (“lūgt”), saskaroties ar ļaundarībām, kas nāk no Romas.
Pēc tam Francisks runā par “pareģojumiem”, kas pēc viņa teiktā dzimst “ikreiz, kad mēs ļaujam sevi izaicināt Dievam”. Šī definīcija ir maldinoša: pareģojumi dzimst, kad pravietis saņem no Dieva vārdu un to pasludina.
Francisks iekrīt mantrās, sakot, ka pareģojumi ir “nē”, kad mēs uztraucamies “klusēt un kontrolēt visu”, bet “kad Evaņģēlijs apgāž pārliecību”, kad “kāds ir atvērts Dieva pārsteigumiem”. Francisks ir apmulsis: Evaņģēlijs apgāž ne pārliecību.
Ja Francisks tic savai homīlijai, kāpēc tad viņš ir tāds kontroles ķēms, kurš nežēlīgi novērš visus, kurš izaicina viņa “pārliecību”?
#newsGnjkaqdzev