70 gadu jubilejā Dievs svētī arhibīskapu Volfgangu Hāsu no visas sirds – tā saka Dons Reto Naijs
Šodien arhibīskaps Volfgangs Hāss fon Vaduza svin savu 70. dzimšanas dienu. Daudzi katoļi, kas viņam ir pateicīgi līdz šai dienai, nav aizmirsuši savu iemīļoto arhibīskapu, arī ne lielo pakalpojum, ko viņš ir izdarījis Cūras draudzes labā.
Nāks laiks, kad viņam uzcels pieminekli Cūras katedrāles priekšā.
Man šajā brīdī prātā nāk trīs īpašības, kuras piemīt arhibīskapam Hāsam un kuras reti, ja vispār, ir saprotamas starp citiem bīskapiem.
Drosme – arhibīskaps Hāss ir drosmīgs, patiešām drosmīgs. Jo vairāk agresīvie mediji pret viņu vērsa dziļi naidīgus vārdus, jo labāks gans viņš ir kļuvis savam ticīgo pulkam. Bija patīkami redzēt, kā oligarhu mediju uzbrukumi atsitas pret šo klinti kā smirdīgas aļģes jūras ūdenī, kuras pats velns ir citiem uzsūtījis, un kā uzpirktie mediju žurnālisti pret Hāsu sev aplauza ragus.
Viņa mīļā māte Luīze, kurai veltām svētītu atmiņu brīdi (+2016. gada 20. oktobris) man pastāstīja, kā viņa reaģēja, kad viņas dēls sacīja viņai, ka vēlas kļūt par priesteri: "Es priecājos par tavu nodomu, Volfgang, bet tu esi pārāk kautrīgs un tu nespēj runāt daudzu cilvēku priekšā, kā priesterim tas būtu jādara. » Acīmredzot, arhibīskaps Hāss nav dzimis par varoni. Viņš ir kļuvis par varoni Dieva žēlastībā, "caur kuru es esmu kļuvis tas, kas es esmu".
Ja jūs paši to neesat redzējuši, jūs nevarat iedomāties, cik daudz naida, ļaunprātības, riebeklīguma, indes un žults tika raidīts Hāsa virzienā un ar ko viņš saskārās kļūstot par Cūras bīskapu, cik daudz nodevības no draugiem un ienaidniekiem viņam bija jāpieņem, un jāsadzīvo pat ar sprādzienu sarīkošanas draudiem.
Bīskaps Hāss visu panesa, it kā tas būtu cukurvate. Tas var izklausīties kā uzpūsta svētā biogrāfisks apraksts. Es neticētu, ja pats to neredzētu.
Lojalitāte – Moldovā stāsta par diviem draugiem, kas gāja cauri mežam un kuriem uzbruka lācis. Ātrākais atstāja savu kolēģi un izglābās pats, uzkāpjot kokā. Atstātais nezināja, kas jādara, nogūlās uz zemes un atdeva sevi nāvei. Lācis apostīja viņa galvu un ausis, līdz viņš beidzot pameta guļošo un aizgāja.Kad briesmas bija beigušās, draugs nokāpa no koka un izsmietīgi jautāja savam kolēģim: "Ko viņš čukstēja tavā ausī?" Kolēģis atbildēja: "Viņš man teica: jūs atpazīstat īsto draugu vajadzīgajā laikā."
Šāds draugs bija un ir arhibīskaps Hāss, kaut arī viņš ir bīskaps. Tautā ātri izplatās gana vārds, kurš atdod savu dzīvību par saviem ganāmajiem. Arhibīskapam Hāsam tā bija un ir realitāte. Šis gans stāvēja kā cietoksnis pie saviem priesteriem un viņa semināriem, kuri ne bez iemesla bija aiz viņa muguras pulcējušies kuplā skaitā. Pēkšņi Cūras semināri atkal sāka uzlaboties straujā tempā. Cicerē pie Cūras, kur divus gadus pirms pēdējais Austrijas imperators nomira, tika uzsākts sagatavošanās gads, kas tagad jau ir kļuvis gandrīz leģendārs – Lauretanums. Var tikai minēt to, kas būtu noticis par šo īsteno atdzimšanas, ja Jānis Pāvils II 1997. gada decembrī nebūtu nežēlīgi iedūris dunci Cūras drosmīgā bīskapa mugurā. Bīskaps Hāss tika aizvests prom, atstājot plaukstošās draudzes tukšām rokām. Savā pēdējā gadā Cūrā viņš iecela amatā desmit priesterus.
Pazemība – ikviens ir "vienkāršs" un "pazemīgs", kamēr viņa pazemība un vienkāršība netiek pārbaudīta. Tāpat nav noslēpums, ka šajā pasaulē ir maz lietu, kas ir lielākas par bīskapu vājību. Nē, jūs nevarat un nevarēsiet nopirkt bīskapu Hāsu ar pasaulīgām mantām. Viņš ir neticami uzticams kā Cūras vecākais gans un negrasās pamest savu vietu. Kad es viņam vienreiz vaicāju baznīcas svētku vidū, kā viņš varēja paciest pret viņu vērsto necilvēcīgo naida kampaņu, viņš mierīgi man teica: "Tas mani neuztrauc, drīzāk vairāk tas uztrauc manus kolēģus, kuri man jāatbalsta un jāuzmundrina".
Neapstādināmajā naidā, kas viņam nāca pretī no varenajiem, viņš bija pati laipnība un sirsnība vienā personā. Parasti cilvēki, kas pirmo reizi satikās ar bīskapu Hāsu, teica: "Viņš tāds nav". Viņi domāja par karikatūru, ko melojošie mediji bija radījuši no šī bīskapa.
Varbūt bija kāds plāns, kādēļ Jānis Pāvilijs II sūtīja šo uzticīgo ganu tuksnesī. Arhibīskaps Volfgangs Hāss nekad nav bijis draugos ar milzīgajiem oportūnistiem, gļēvajiem filozofiem un tiem, kas vēlas glābt tikai sevi. Viņš nav bīskaps, kas aiz bīstamu pašaizsardzības mehānismu aizsega grābj nepamatotu daudzumu naudas un cenšas iegādāties sev preses sekretāru – plašsaziņas līdzekļu atzinību un žēlastību.
Ad multos annos, episcope! (Daudzus gadus Jums, bīskap!) Vēl divus gadus un viņš varēja svinēt savu trīsdesmito gadadienu kā Cūras bīskapam. Bet jūsu mantojums un darbību modelis nav aizmirsts. Kā Cūras bīskaps jūs bijāt vairāk nekā trīsdesmit gadus pirms iecelšanas amatā. Jūsu laiks nāks.
#newsKuhlfnlqjv
Nāks laiks, kad viņam uzcels pieminekli Cūras katedrāles priekšā.
Man šajā brīdī prātā nāk trīs īpašības, kuras piemīt arhibīskapam Hāsam un kuras reti, ja vispār, ir saprotamas starp citiem bīskapiem.
Drosme – arhibīskaps Hāss ir drosmīgs, patiešām drosmīgs. Jo vairāk agresīvie mediji pret viņu vērsa dziļi naidīgus vārdus, jo labāks gans viņš ir kļuvis savam ticīgo pulkam. Bija patīkami redzēt, kā oligarhu mediju uzbrukumi atsitas pret šo klinti kā smirdīgas aļģes jūras ūdenī, kuras pats velns ir citiem uzsūtījis, un kā uzpirktie mediju žurnālisti pret Hāsu sev aplauza ragus.
Viņa mīļā māte Luīze, kurai veltām svētītu atmiņu brīdi (+2016. gada 20. oktobris) man pastāstīja, kā viņa reaģēja, kad viņas dēls sacīja viņai, ka vēlas kļūt par priesteri: "Es priecājos par tavu nodomu, Volfgang, bet tu esi pārāk kautrīgs un tu nespēj runāt daudzu cilvēku priekšā, kā priesterim tas būtu jādara. » Acīmredzot, arhibīskaps Hāss nav dzimis par varoni. Viņš ir kļuvis par varoni Dieva žēlastībā, "caur kuru es esmu kļuvis tas, kas es esmu".
Ja jūs paši to neesat redzējuši, jūs nevarat iedomāties, cik daudz naida, ļaunprātības, riebeklīguma, indes un žults tika raidīts Hāsa virzienā un ar ko viņš saskārās kļūstot par Cūras bīskapu, cik daudz nodevības no draugiem un ienaidniekiem viņam bija jāpieņem, un jāsadzīvo pat ar sprādzienu sarīkošanas draudiem.
Bīskaps Hāss visu panesa, it kā tas būtu cukurvate. Tas var izklausīties kā uzpūsta svētā biogrāfisks apraksts. Es neticētu, ja pats to neredzētu.
Lojalitāte – Moldovā stāsta par diviem draugiem, kas gāja cauri mežam un kuriem uzbruka lācis. Ātrākais atstāja savu kolēģi un izglābās pats, uzkāpjot kokā. Atstātais nezināja, kas jādara, nogūlās uz zemes un atdeva sevi nāvei. Lācis apostīja viņa galvu un ausis, līdz viņš beidzot pameta guļošo un aizgāja.Kad briesmas bija beigušās, draugs nokāpa no koka un izsmietīgi jautāja savam kolēģim: "Ko viņš čukstēja tavā ausī?" Kolēģis atbildēja: "Viņš man teica: jūs atpazīstat īsto draugu vajadzīgajā laikā."
Šāds draugs bija un ir arhibīskaps Hāss, kaut arī viņš ir bīskaps. Tautā ātri izplatās gana vārds, kurš atdod savu dzīvību par saviem ganāmajiem. Arhibīskapam Hāsam tā bija un ir realitāte. Šis gans stāvēja kā cietoksnis pie saviem priesteriem un viņa semināriem, kuri ne bez iemesla bija aiz viņa muguras pulcējušies kuplā skaitā. Pēkšņi Cūras semināri atkal sāka uzlaboties straujā tempā. Cicerē pie Cūras, kur divus gadus pirms pēdējais Austrijas imperators nomira, tika uzsākts sagatavošanās gads, kas tagad jau ir kļuvis gandrīz leģendārs – Lauretanums. Var tikai minēt to, kas būtu noticis par šo īsteno atdzimšanas, ja Jānis Pāvils II 1997. gada decembrī nebūtu nežēlīgi iedūris dunci Cūras drosmīgā bīskapa mugurā. Bīskaps Hāss tika aizvests prom, atstājot plaukstošās draudzes tukšām rokām. Savā pēdējā gadā Cūrā viņš iecela amatā desmit priesterus.
Pazemība – ikviens ir "vienkāršs" un "pazemīgs", kamēr viņa pazemība un vienkāršība netiek pārbaudīta. Tāpat nav noslēpums, ka šajā pasaulē ir maz lietu, kas ir lielākas par bīskapu vājību. Nē, jūs nevarat un nevarēsiet nopirkt bīskapu Hāsu ar pasaulīgām mantām. Viņš ir neticami uzticams kā Cūras vecākais gans un negrasās pamest savu vietu. Kad es viņam vienreiz vaicāju baznīcas svētku vidū, kā viņš varēja paciest pret viņu vērsto necilvēcīgo naida kampaņu, viņš mierīgi man teica: "Tas mani neuztrauc, drīzāk vairāk tas uztrauc manus kolēģus, kuri man jāatbalsta un jāuzmundrina".
Neapstādināmajā naidā, kas viņam nāca pretī no varenajiem, viņš bija pati laipnība un sirsnība vienā personā. Parasti cilvēki, kas pirmo reizi satikās ar bīskapu Hāsu, teica: "Viņš tāds nav". Viņi domāja par karikatūru, ko melojošie mediji bija radījuši no šī bīskapa.
Varbūt bija kāds plāns, kādēļ Jānis Pāvilijs II sūtīja šo uzticīgo ganu tuksnesī. Arhibīskaps Volfgangs Hāss nekad nav bijis draugos ar milzīgajiem oportūnistiem, gļēvajiem filozofiem un tiem, kas vēlas glābt tikai sevi. Viņš nav bīskaps, kas aiz bīstamu pašaizsardzības mehānismu aizsega grābj nepamatotu daudzumu naudas un cenšas iegādāties sev preses sekretāru – plašsaziņas līdzekļu atzinību un žēlastību.
Ad multos annos, episcope! (Daudzus gadus Jums, bīskap!) Vēl divus gadus un viņš varēja svinēt savu trīsdesmito gadadienu kā Cūras bīskapam. Bet jūsu mantojums un darbību modelis nav aizmirsts. Kā Cūras bīskaps jūs bijāt vairāk nekā trīsdesmit gadus pirms iecelšanas amatā. Jūsu laiks nāks.
#newsKuhlfnlqjv