Francisks sniedza jaunu interviju: vai kāds pamanīja?
Intervija lielā mērā tika ignorēta. Francisks uzsaukumu sauc par “pandēmiju”, atkārtojot savu mantru, ka katra krīze padara mūs “labākus vai sliktākus”.
Viņš uzsāka uzbrukumu ASV politiskajai liekulībai: "Nācijai nav jēgas apņemties nodot demokrātisku politisku sistēmu nabadzīgākai nācijai un pēc tam saglabāt savu resursu izmantošanu sev."
Jo Franciska morālajai teoloģijai ir jāpalīdz izprast tos "grēkus", kurus pasaule vairs kā tādus neuztver. Jautā, kāpēc “grēki” tiek likti pēdiņās un kuri “grēki” tie šķiet pašam Franciskam.
Viņš polemizē pret ebreju likumu ārstiem, kuri likumu sašaurina līdz gadījumiem, kas “galu galā ir manevrējami atkarībā no ērtības”. Tomēr tas atbilst Franciska aizstāvētajai kazuistikai “katrā gadījumā darīt atsevišķi”.
Francisks romantizē, ka “jūs redzat neapstrādāto realitāti bez maskas” tikai no “perifērijām”, savukārt no centra “jums ir saldināta, sagrozīta redze”.
“Perifērijas” Francisks redz tā to, “ko cilvēki patiesībā dzīvo” un “tautas darbs, kultūra, dziedāšana”. Francisks nekad nedzied: "Arī mūzikas koncerts, kas pulcē daudzus jauniešus, ir perifērija."
Šajā brīdī ir skaidrs, ka “perifērija” ir tukšs termins. Francisks turpina sacīt, ka “Jēzus nosoda grēku, nevis grēcinieku”, kas ir pretrunā ar Mateja 23., kuru viņš citē tajā pašā intervijā un kur Kristus nosoda farizejus.
Francisks uzskata, ka Kristus ir pie durvīm un klauvē, bet viņš klauvē no baznīcas iekšpuses, jo mēs viņu nelaižam ārā. Arī šeit Francisks, šķiet, cīnās ar savu ēnu, jo viņš labprātāk runā par kreiso politiku, nevis sludina par nelaistīto evaņģēlija vīnu.
Attēls: © Mazur, CatholicNews.org.uk, CC BY-NC-SA, #newsJefzwndrav
