Francis un Fernandesa nespēj iegūt pietiekami daudz orgasmu
Taču tad tika atklāta viņa 1998. gada orgasmiem veltītā grāmata "La pasión mística". Tucho to atkal pasniedza kā vienreizēju jaunības kļūdu. Taču viņam bija 36 gadi.
Tagad LaNuovaBq.it ir atklājis, ka vismaz trīs publikācijās, kuras Tucho izdeva pēc 1998. gada, arī ir ļauts fantāzijām par orgasmiem un fetišiem, kas pierāda, ka Franciska labā roka ir seksuāls ekshibicionisti.
Savā 2004. gada grāmatā "Para liberarte de la ansiedad y de la impaciencia" Tucho raksta:
"Kad visa mūsu būtība ir vienota vienā virzienā, tad mēs nonākam pie patiesas satikšanās, saplūšanas, pilnīgas vienotības, kaut vai tikai uz dažām minūtēm. Tas ne vienmēr ir saistīts ar fizisku klusumu, jo šī pieredze var rasties arī ļoti intensīvas darbības uztraukuma vidū. Tas notiek, piemēram, orgasmā starp diviem cilvēkiem, kuri mīl viens otru."
2004. gada esejā "Teología espiritual encarnada : profundidad espiritual en acción" Tučo raksta, ka "dzīves un prieka brīži - arī seksuālie - tiek piedzīvoti kā līdzdalība pilnīgā Augšāmcelšanās dzīvē", un turpina:
"Šos kopīgas baudas mirkļus ar visu to komunikācijas, piedāvāšanas un mīlestības izpausmes potenciālu var sagatavot un pēc tam izdzīvot pateicībā kopīgas lūgšanas brīžos. Tos nevar nošķirt no attiecībām ar Dievu, it kā tie būtu vienkārši atļauts grēks. Iemiesošanās noslēpums, kas laulību padara par sakramentu, par dzimumdzīves savienībā īstenotās žēlastības iedarbīgu zīmi, rāda, kā Dievs, kļūdams par [celibāta] cilvēku, arī iegāja cilvēka miesā, pārveidojot miesīgumu par žēlastības starpniecību. Tādēļ, ja ķermeņu savienība ir patiesa mīlestības izpausme, tā ir jāsvin lūgšanā."
Pēc tam Tučo aicināja savus lasītājus "atslābināt ķermeni", veltot "pilnu uzmanību" dažādiem orgāniem: "Runa ir drīzāk par to, lai tos "sajustu", jūtīgi uztvertu. Runa ir par to, lai mierīgi izjustu katra orgāna sajūtas, nevērtējot, vai šīs sajūtas ir labas vai sliktas, bet cenšoties panākt, lai šis orgāns atslābst." Starp orgāniem viņš min "iegurni, sēžamvietu, dzimumorgānus".
Viņa secinājums: "Katrā ķermeņa punktā mums vajadzētu sajust kādu sajūtu (karstumu, dedzināšanu, baudu). Neviena ādas daļa nav nejūtīga, pat ja sajūtas ir ļoti smalkas. Visbeidzot, ir svarīgi mēģināt aptvert organisma kopumu, apzināties visu ķermeni un kādu brīdi to izjust."
Jautājums, kam Tučo to raksta. Varbūt sev pašam?
Savā 2002. gada grāmatā "Por qué no termino de sanarme?" viņš filozofē par apģērbu, kas "modina jutekliskumu, izceļot interesantas ķermeņa formas". Viņa piemēri: Piemēram, "kails kakls kļūst jutekliskāks, ja uz tā uzliek kaklarotu."
Un: "Ja mēs tam pievienojam zināmu skatītāja iztēles devu, un neapmierinātības brīdī, kad viņam nepieciešams kaut ko izkustināt vai izbaudīt, tad ķermenis var parādīties kā kaut kas iespaidīgs, brīnišķīgs, neaizstājams."
Tučo pat paskaidro garlaikotajam lasītājam savas personīgās vēlmes attiecībā uz ķermeņa iezīmēm: "Dažos dzīves brīžos mani piesaista noteikta veida valdzinājums, bet citā brīdī mani sāk piesaistīt citas detaļas: reizēm brīža jutīgums mani piesaista smalkām, baltām rokām, citreiz mani vairāk piesaista miesīgas, siltas rokas, un šīs smalkās rokas man vairs nav pietiekami."
Viņš piekrīt, ka šīs problēmas risinājums ir nevis izmantot citus un atstāt viņus, kad man tie vairs nav vajadzīgi, bet gan izmantot iztēli, kas "var padarīt to, kas ir ierobežots, tāpat kā visas radības uz šīs zemes, par kaut ko dievišķu".
Attēlu: Tucho Fernández © Mazur CC BY-NC-ND, Mākslīgā intelekta tulkojums
