Sodoma Supplicans: Francisks ved pats sevi ad Absurdum
Francisks apgalvoja, ka viņa izdomātā [pseido] svētība tiem, kas praktizē homoseksualitāti, ir veids, kā parādīt "Kunga un Baznīcas tuvību" visiem tiem, kas "dažādās situācijās" [= nāves grēkā] lūdz palīdzību, lai turpinātu - dažkārt arī sāktu - ticības ceļu. Patiesībā [pseido] svētība parāda tuvību velnam un palīdz turpināt ceļu uz elli.
Viņš teica klātesošajiem, ka vēlas uzsvērt divas lietas:
- "Pirmā ir tā, ka šīs [pseido] svētības ārpus jebkāda liturģiskā konteksta un formas neprasa morālu pilnību, lai tās saņemtu." Viņš sacīja: "Lai saņemtu šīs [pseido] svētības, nav nepieciešama morāla pilnība. Tas ir "salmu vīrs", jo nevienai svētībai nav nepieciešama "morāla pilnība".
- "Otrais arguments ir tas, ka, spontāni tuvojoties pārim, lai lūgtu svētību, netiek svētīta savienība, bet vienkārši cilvēki, kuri kopā ir izteikuši lūgumu." Tas ir arguments, kas noliedz realitāti un ir pretrunā ar faktu, ka Francisks tomēr uzskatīja par vajadzīgu publicēt tekstu "Sodomia supplicans".
Francisks pats sevi noveda ad absurdum, piebilstot, ka svarīga ir "nevis savienība" ("pāris"), bet gan cilvēki, "ņemot vērā, protams, kontekstu, jūtīgumu, vietas, kur cilvēki dzīvo, un piemērotākos veidus".
Tieši šie cilvēki [= neprecētie laulības pārkāpēji un homoseksuāļi], viņu "konteksts", viņu "jutekliskums" un viņu "vietas" neļauj viņus "svētīt", jo viņi nemeklē atgriešanos, bet gan apstiprinājumu savos netikumos.
Attēlu: © Mazur/catholicnews.org.uk, CC BY-NC-ND, Mākslīgā intelekta tulkojums
